Līdz spēles beigām palikušas 0.9 sekundes, un Kavai Lenards nespēj sevi nomierināt. Šajā neparastajā momentā mēs visi piedzīvojām kādu retu notikumu. Parasti mierīgais Lenards bļauj pilnā rīklē milzīgu un neierobežotu emociju iespaidā. Mēs viņu par to nevaram vainot. Jāsaka, ka salīdzinot šo ar citām uzvaru svinībām, šī ir diezgan mierīga.
Pēc pāris sekundēm Kails Laurijs nogāž Lenardu zemē ar platu smaidu sejā. Freds VanVlīts aiziet no laukuma emociju iespaidā, nespējot aptvert magnitūdu tam, ko viņš tik tikko ir sasniedzis. “Raptors” soliņš piepilda laukumu, kā tas notiek katru reizi, kad komanda uzvar čempionātā un beidzot sasniedz pašu augšu.
Taču, protams, tā vienmēr nebija. Vēl tikai pirms gada likās, ka Toronto logs ir aizvērts. Tomēr, kā mēs visi zinām, panākumi nenāk bez neveiksmēm tiem pa priekšu. Toronto komandai tādas netrūka.
Kādreiz, Toronto “Raptors” bija tā komanda, par kuru tev vienmēr bija mazliet žēl. Kā vienīgā NBA komanda ārpus ASV, “Raptors” nebija gluži pirmā izvēle, kur spēlēt nevienam basketbolistam. Pamesti vieni paši Kanādā pēc tam, kad Vankūveras “Grizzlies” bija spiesti pārcelties uz Memfisu, “reptiļu” situācija nebija daudz labāka. Atkal un atkal, gluži vienkārši izskatījās, ka neviens spēlētājs nevēlējās spēlēt Toronto.
Pirmais bija Damons Stodamairs, nelielais, taču talantīgais saspēles vadītājs, kas bija Toronto komandas pirmā drafta izvēle, bet tad pieprasīja maiņu. Tad bija Treisijs Makgreidijs un Vinss Kārters - eksplozīvie brālēni, kuri uzlika Toronto uz basketbola kartes. Abi pameta komandu, viens pēc otra. Makgreidijs - lielāka tirgus un iespēju dēļ, bet Kārters - saspīlēto attiecību ar komandas vadību dēļ.
Nākamā zvaigzne, kura pameta komandu, bija Kriss Bošs, jaunā franšīzes cerība pēc Kārtera, bet arī viņš aizbēga no Toronto pirms reāliem panākumiem, šoreiz, lai izveidotu superkomandu Maiami.
Vinsa Kārtera šķiršanās no “Raptors” bija īpaši sirdi lauzoša. Kārters bija viņu pirmais īstais franšīzes spēlētājs, patiesa superzvaigzne, kurš cēla kājās fanu pūļus un deva mērķi basketbolam Kanādā. Viņš palika, kad Makgreidijs aizgāja, un sagādāja Toronto franšīzes pirmo izslēgšanas spēļu uzvaru. Kārters nebija parasta zvaigzne, viņš pārstāvēja veselu valsti. Bet, ar to visu, ko viņš paveica komandas labā, bija vēl sāpīgāk, kad viņš pieprasīja maiņu. Kārters jutās pievilts no komandas vadītāju puses, un pēc gadiem, kuļoties pa ūdeni, viņš vairs nevēlējās palikt šeit ilgāk.
Kārtera soļos iesoļoja Kriss Bošs. Tomēr, Bošs ar Toronto nekad nesasniedza tik lielus augstumus, cik izdevās Kārteram. Septiņās sezonās viņa kontā vidēji 20.2 punkti un 9.4 atlēkušās bumbas, bet ar viņu sastāvā Toronto nekad neaizkļuva tālāk par play - off pirmo kārtu. 2009. un 2010. gadā Toronto neiekļuva izslēgšanas spēlēs nemaz, kaut gan Bošam statistikas ziņā bija karjeras labākie gadi. Šajā mirklī fani vienkārši sagatavojās sliktākajam, un protams, ka viņš komandu pameta.
Pāris gadus Toronto bija vienkārši vēl viena slikta basketbola komanda. Viņu kopējais rekords 2010-13 gadu laikā bija 79-151. Vienīgā spilgtā vietiņa bija Andrea Barnjāni, bijusī pirmā izvēle draftā, kurš attīstījās lēni, bet vienmērīgi. Bet pat tas, tomēr, beigās kļuva par vilšanos, jo Barnjāni mūžīgi mocījās ar dažādām veselības problēmām. 2012. gada sezonas beigās Toronto labākais spēlētājs bija 22 gadus vecs Demārs Derouzens, kurš vidēji guva 16.7 punktus ar 42.2% metienu precizitāti. Bet brīdī, kad “Raptors” nākotne izskatījās vistumšākā, viņiem beidzot uzsmaidīja veiksme.
Kad komandā ieradās Kails Laurijs, parādījās pirmās pazīmes labākai nākotnei. Laurijs līgā bija pavadījis jau sešus gadus un nevienā sezonā nebija guvis vairāk par 14 punktiem vidēji spēlē. Īsā un apaļīgā Laurija griestiem vajadzēja būt parastam komandas saspēles vadītājam. Taču, kā vēlāk izrādījās, Laurijs gluži vienkārši bija ļoti vēlu uzplaukstošs spēlētājs.
Jau gadu pēc ierašanās Toronto, Laurijs vidēji spēlē guva 17.9 punktus un padeva 7.4 rezultatīvas piespēles. Viņa precizitāte metienos bija 42.3% kopā un 38.0% no 3 punktu līnijas. Šie cipari nav nekas īpašs, bet jau nākamajā gadā tie bija ļoti līdzīgi, taču “Raptors” jau bija play-off komanda.
Strauja izaugsme sākās arī Demāram Derozanam, un viņš pievienojās Laurijam komandas spēcīgajā aizsargu līnijā. Pirmo reizi Derozans iekļuva All-Star sastāvā, un vidēji gūto punktu atzīme sāka pārsniegt 20.
2013-14 gada sezona bija svarīga 2 aspektos. Tā bija pirmā izdevusies sezona ar jauno “reptīļu” sastāvu. ĢM Masai Udžiri veica vairākus veiksmīgus maiņas darījumus, aizmainot Rūdiju Geju uz Sakramento un Andrea Barnjāni uz Ņujorku. Šie darījumi atbrīvoja minūtes jaunajiem spēlētājiem kā Demāram Derozanam un Terensam Rosam, un ļāva iesaistīties spēlē sevi pierādījušiem rezervistiem kā Patrikam Patersonam un Greivisam Vaskezam.
Otrais aspekts nebija tik patīkams. Savā veidā tas bija Toronto komandas izslēgšanas spēļu lāsta sākums, kas turpinājās līdz pat 2019. gadam. Pols Pīrss nobloķēja Laurija potenciāli spēli uzvarošo metienu 7. spēles beigās pret Bruklinas “Nets”, izbeidzot jaunās komandas play-off skrējienu jau pirmajā kārtā. Gan Laurijs, gan Derozans mocījās ar vāju precizitāti visas sērijas garumā, taču viņi abi spēlēja ar visu sirdi. Toronto pabeidza sezonu ar 48 uzvarām un 34 zaudējumiem, kas bija jauns franšīzes rekords.
Nākamā sezona bija solis nepareizajā virzienā. Lauriju un Derozanu vajāja savainojumi, un sastāva dziļuma trūkums pēkšņi palika ļoti spilgti redzams. Sestais spēlētājs Lū Viljamss bija vienīgais rezervists, uz kuru varēja paļauties, bet tas nespēja apturēt kopējo asiņošanu. Toronto spēja uzlabot franšīzes rekordu par vienu uzvaru, izcīnot 49 uzvaras, taču viņu vājās puses tika ātri parādītas izslēgšanas spēlēs.
Spēles veidotāju trūkums uzbrukumā radīja uz izolācijām balstītu uzbrukuma shēmu, kuru Vašingtonas “Wizards” izārdīja pa vīlītēm tikai 4 spēlēs. Jau atkal, sērijas galvenais varonis bija Pols Pīrss, kurš vasarā pārcēlās uz galvaspilsētas komandu. Gan Laurijs, gan Viljamss meta ar mazāk nekā 32% precizitāti, un Derozans sasniedza necilus 40%. Otro gadu pēc kārtas Toronto zvaigžņotā aizsargu līnija pievīla izslēgšanas spēlēs. Vēl sliktāk bija tas, ka pēc 3 izaugsmes gadiem, Terenss Ross un Jons Valančūns bija apstājušies savā augšanā. Udžiri zināja, ka komandā ir nepieciešamas pārmaiņas, un vasarā rīkojās pēc plāna.
2015. gada pārtraukums ienesa Toronto patiesas titula pretendentes statusā Austrumu konferencē. “Raptors” caur draftu pievienoja savam sastāvam daudzpusīgos aizsargus Delonu Raitu un Normanu Pauelu, parakstīja brīvos aģentus, veterānu Koriju Džosefu un spārna aizsardzības speciālistu Demāru Kerolu, kurš varēja iemest 3 punktu metienu, kas tik ļoti pietrūka Derozanam. Garā gala rotācijai tika parakstīts Bismaks Bijombo. Udžiri izvēlējās laist Viljamsu prom, atsakoties no “Lakers” piedāvājuma pielīdzināšanas. Viņš uzticējās tam, ka jaunie spēlētāji būs lētāki un efektīvāki no soliņa.
Rezultāts bija 56 uzvaras, trešais gads pēc kārtas ar jaunu franšīzes rekordu un dziļākais play-off lēciens komandas vēsturē. Šoreiz reptīļu apturēšanai bija nepieciešams pats Karalis. Lebrons Džeimss un Klīvlendas “Cavaliers” pieveica Toronto sešās spēlēs Austrumu konferences finālā, jau atkal atstājot ziemeļu komandu tukšā.
Derozans un Laurijs abi tika All-Star sastāvā, pēdējam beidzot sākot ielauzties elites spēlētāju sabiedrībā. 21.2 punkti, 4.7 atlēkušās bumbas un 6.7 piespēles runā pašas par sevi. Viņš turpināja šaut no distances, trāpot 38.8% savu trejaču ar 7.8 mēģinājumiem spēlē. Tagad Toronto bija iecementēts aizsargu duets ar vēl lielu vietu uzlabojumiem.
Tomēr šajā momentā cilvēki uzdeva sev jautājumu - vai “Raptors” spēs spert nākamo soli? Problēma bija tajā, ka neskatoties uz to, ka Toronto komandai bija ļoti labs aizsargu pāris Laurija un Derozana personās, viņiem pietrūka patiesas superzvaigznes. Viņiem vajadzēja spēlētāju, kas spēj grūtās situācijās paņemt spēli uz sevi ne tikai regulārajā sezonā, bet arī izslēgšanas spēlēs. Spēlētāju, kurš varētu turēt līdzi Lebronam Džeimsam play-off sērijā un spēlētāju, uz kuru var paļauties.
Nākamajā sezonā Demārs Derozans ļoti centīgi mēģināja par tādu kļūt. 2016-17 gada sezonā viņam vidēji spēlē 27.3 punkti, kas viņam nopelnīja ceturto vietu All-Star komandas sastāvā pēc kārtas. Tālu neatpalika arī Laurijs, metot 22.4 punktus spēlē ar 46.4% precizitāti.
Bet jau atkal sezona beidzās ar vilšanos. “Raptors” uzvarēja 51 spēli, bet viņu izslēgšanas spēles jau atkal beidzās agri un apkaunojoši. Šajā momentā Toronto vairs nevarēja izmantot komandas jaunumu kā attaisnojumu sliktajiem rezultātiem. Ziemeļu komandai vajadzēja 6 spēles, lai pieveiktu nepieredzējušos Milvoki “Bucks”, bet tas nebūt nebija sliktākais, kas notika izslēgšanas spēlēs. Klīvlendas “Cavaliers” iznīcināja Toronto 4 spēlēs, Lebronam nopelnot iesauku “LeBronto”, parādot viņa dominanci pār Kanādas komandu.
Tomēr šī sezona nebija pilnībā norakstāma. Ilgajā gadu gājumā tā sniedza vairāk pozitīvā nekā negatīvā. Sezonas laikā “Raptors” nomainīja nestabili spēlējošo Terensu Rosu pret aizsardzības ekspertu Seržu Ibaku. Draftā viņi pievienoja komandai saspēlnieku Fredu VanVlītu, uzbrucēju Paskālu Siakamu un centru Jakobu Peltlu. Ne VanVlīts, ne Siakams nespēlēja daudz minūšu, tomēr šī uzkrātā pieredze konkurējošā komandā noteikti palīdzēja ilgākā laikā, kad šie abi spēlētāji, pretēji pārējo ekspektācijām, deva lielu pienesumu “Raptors” veiksmes stāstā vēlāk.
Dodoties iekšā 2017-18 gada sezonā, varēja just nelielu trauksmes smaku. Īpaši Derozans un Laurijs juta spiedienu uz saviem pleciem pēc vairākām “nolietām” play-off sērijām. Šajā brīdī abi bija kļuvuši par nešķiramiem draugiem, bet abi saprata likmes, kādas šosezon ir liktas galdā. Ja kāds no viņiem atkal nospēlēs slikti, bija milzīga iespēja, ka nākošajā gadā komandā nebūs neviens no viņiem. Laurijs pagarināja līgumu ar “Raptors”, tomēr saīsinātais trīs gadu līgums viņam pateica diezgan daudz.
Toronto šokēja visus, uzvarot 59 spēlēs un ceturto reizi piecu gadu laikā laboja franšīzes uzvaru rekordu. Šoreiz sajūta bija citādāka. “Raptors” bija mājas spēļu priekšrocības visās sērijās Austrumu konferencē. Viņi visi izskatījās izsalkuši, spēlējot ar iepriekš neredzētu uguntiņu acīs.
Tā bija cita sistēma, un ar asistenta Nika Nērsa mudinājumiem, Toronto daudz vairāk iekļāva bumbas kustību savā uzbrukuma arsenālā. Derozanam un Laurijam mazliet nokritās statistika, taču pārējā komanda gada laikā bija izaugusi ļoti spēcīga. Ziemeļi bija zināmi ar labāko soliņu līgā, kurā bija Freds VanVlīts, Delons Raits, Sīdžejs Mailzss, Normans Pauels un Paskāls Siakams. Pirmo gadu līgā aizvadošais uzbrucējs O.Dž. Anunobijs izpelnījās vietu sākumsastāvā, jau atkal parādot, ka Toronto spēj izrakt dimantus draftā. Viņi izskatījās labāk nekā jebkad, un komanda atradās savas eksistences labākajā posmā.
Bez jautājumiem, šī bija Derozana un Laurija labākā iespēja. Lebrons Džeimss un “Cavaliers” zaudēja apgriezienus pēc tam, kad komandas saspēles vadītājs Kairijs Ērvings pieprasja maiņu no komandas. Pats Ērvings nemaz nespēlēja izslēgšanas spēlēs ceļa savainojuma dēļ, atstājot Bostonas “Celtics” bez zvaigžņu spēka. Filadelfijas “76ers” noteikti bija talantīga komanda, taču šī bija viņu pirmā reize izslēgšanas spēlēs pēc ilga pārtraukuma, un komanda bija mazliet nepieredzējusi. Kaut gan Goldensteitas “Warriors” Rietumos izskatījās neuzvarami, “Raptors” fanus nevarēja vainot par kluso cerību viņu prātos.
Bet atkal, kad starta pistole tika izšauta, Toronto sabruka. Viņi pieveica Vašingtonas “Wizards” tikai sešās spēlēs, ļaujot sliktā formā esošam Džonam Volam dominēt pār komandu. Kad vēlreiz sekoja tikšanās ar “Cavaliers”, kuri šoreiz bija tikai ceturtās spēcīgākās komandas statusā, “Raptors” izskatījās bezpalīdzīgi.
Karalis Džeimss uzvarēja nu jau kārtējā kaujā, nogalinot šo “Raptors” komandas modeli vienreiz par visām reizēm. Toronto zaudēja pirmās divas spēles mājās, un Džeimss uzvarēja trešo spēli Klīvlendā ar pēdējo sekunžu metienu. Ceturtajā un pēdējā spēlē “Cavaliers” uzvarēja ar 35 punktu starpību. Joki un mēmes plūda pār Toronto spēlētāju galvām. “Raptors” nespēja uzvarēt Lebronu, neatkarīgi no vietas play-off, neatkarīgi no spēles gaitas, neatkarīgi ne no kā. Katrā sērijā sekoja “aizrīšanās”.
Viss bija beidzies. Masai Udžiri to zināja. Viņš redzēja dinamisko duetu Filadelfijā. Viņš redzēja milzīgo talantu Bostonā. Viņš redzēja grieķu “frīku” Milvoki. Viņš redzēja, ka logs aizveras. Šī “Raptors” komandas gredzenu nedabūs. Ja viņš nerīkosies ātri, tad dinozauri Austrumos ātri vien būs izmiruši.
Un tāpēc viņš veica gājienus, ar kuriem riskēja visu savu funkcionāra karjeru. Viņš bija ielicis pārāk daudz dvēseles Toronto, lai viss tagad aizietu pa burbuli. Viņi veica it kā loģiskus, taču tajā pašā laikā arī šokējošus darījumus.
Sākumā tika atlaists galvenais treneris Dveins Keisijs. Viņš pagājušajā gadā ieguva gada labākā trenera balvu, bet tas nepalīdzēja noturēt durvis ciet. Udžirī skatījumā Keisija uzbrukums bija pārāk vecmodīgs, pārāk daudz paļaujoties uz Demāru Derozanu, kurš izslēgšanas spēļu stadijā nekad īsti nebija tas spēlētājs, uz kuru varēja paļauties.
Niks Nērss kļuva par galveno treneri, kā treneris, kurš varbūt spēs Toronto komandā ieviest modernāku spēles stilu. Keisija atlaišana bija tikai pirmā lieta, kas sagatavoja visus lielajām ziņām. Udžiri jau sen plānoja mainīt daļu sastāva, un tagad viņam pavērās ļoti interesanta iespēja.
2018 gada 15. jūnijā publiskas kļuva ziņas par Sanantonio “Spurs” superzvaigznes Kavai Lenarda vēlmi pamest komandu. Lenarda līgumā bija palicis viens gads un 2019. gada vasarā viņš kļūtu par neierobežoti brīvo aģentu. Viņa atdalīšanās no organizācijas izauga no uzticības problēmām starp abām pusēm sezonas laikā. Lenards savainoja augšstilba muskuli pirms sezonas sākuma, un kaut gan Sanantonio medicīniskais personāls nonāca pie verdikta, ka Lenards ir gatavs basketbolam, pats sportists uzstāja, ka nav gatavs spēlēt.
Uzreiz visu domas aizleca uz Losandželosas “Lakers”. ASV rietumkrasta metropole tomēr bija Lenarda mājas pilsēta, un ļoti daudzi basketbola reportieri ziņoja par Kavai vēlmi doties uz Losandželosu. “Lakers” izvēlējās nesteigties, cerot iegūt Lenardu 2019. gada brīvo aģentu tirgū, pretī nedodot citus vērtīgus spēlētājus.
Protams, ka “Raptors” nebija vienīgā komanda, kurai interesēja Lenarda pakalpojumi. Gan Filadelfijas “76ers”, gan Bostonas “Celtics” runāja ar “Spurs” par iespējamo maiņas darījumu, bet neviena no šīm komandām nebija gatava maksāt Sanantonio pieprasīto cenu. Pēdējā veselajā sezonā Lenards spēlē guva vidēji 25.5 punktus un izcīnija 5.8 atlēkušās bumbas, metot ar kopēju 48.5% precizitāti un 38.0% no trīs punktu līnijas. Lenards bija četrkārtējs gada aizsardzības sastāva dalībnieks, finālsērijas vērtīgākais spēlētājs un NBA čempions. Tam visam vēl asumu piedeva fakts, ka Lenardam bija tikai 26 gadi. Šāda tipa superzvaigzni vajadzēja Toronto, lai uzvarētu finālā.
Udžiri rīkojās. Viņš zināja, cik vērtīgs ir Kavai, un ka savainojuma un drāmas dēļ viņa cena ir visu laiku zemākajā līmenī. Par Toronto interesi iepriekš nekas netika ziņots. Viņiem bija viens gads, lai pārliecinātu Lenardu, ka Toronto būs īstā pilsēta, kurā viņš vēlas spēlēt. Viņiem vajadzēja ne tikai sasniegt gaidītos rezultātus, viņiem vajadzēja tos pārsniegt. Kavai Lenards nemaksāja lēti, un Toronto zināja, cik riskants būs šis gājiens.
“Spurs” nevēlējās tankot. Tas vienkārši nebija viņu stilā. Sanantonio pret Lenardu vēlējās zvaigzni, kuru likt vienā sastāvā ar Lamarkusu Aldridžu un turpināt būt spēcīgai komandai Rietumos. “76ers” un “Celtics” nebija gatavi maksāt. Udžiri deva Sanantonio spēlētāju, kas iederējās viņu plānos - Demāru Derozanu.
28 gadus vecais Derozans bija savas karjeras zenītā. Viņš bija uzlabojis savu spēli katru gadu un pat pievienojis tai mazliet 3 punktu metiena. Viņš aizveda komandu uz Austrumu konferences finālu un bija franšīzes seja. Pēdējo gadu labie rezultāti pilnīgi noteikti nevarētu būt notikuši bez viņa sastāvā. Šajā momentā Derozans bija kļuvis par “Raptors” simbolu, labākā vai sliktākā ziņā.
Vēl svarīgāk, Derozans bija tā zvaigzne, kura izvēlējās palikt Toronto. Kad 2016. gadā viņam bija iespēja pamest komandu, gribētāju nebija maz. Nebija noslēpums, ka “Lakers” vēlējās redzēt viņu savā sastāvā, un tā nebūtu pirmā reize, kad labs spēlētājs pamestu Toronto par labu skaistākam galamērķim. Tāpēc tad, kad Derozans izvēlējās turpināt rakstīt savu stāstu Toronto, nevis Losandželosā, viņš lauza tradīciju. Kad tas notika, Derozans ar faniem un pilsētu izveidoja īpašas attiecības, kuras bija grūti lauzt.
Kaut kādā veidā Derozans kļuva par X faktoru, kas pārvirzīja Toronto citā līmenī. Bez viņa Masai Udžiri nebūtu zvaigznes, kuru dot pretī par Kavai Lenardu. Paša Derozana vārdiem runājot, viņš bija “upura jērs”, un beigu beigās viņš spēlēja savu lomu. Tā nebija ne tāda loma, kādu viņš vēlējās, ne tāda, uz kādu cerēja komandas fani, bet tāpat viņu var tieši savienot ar čempionu titula iegūšanu.
Jakobs Peltls pievienojās Derozanam ceļā uz Sanantonio kopā ar aizsargātu 2019. gada drafta izvēli. “Raptors” paveicās arī ar aizsardzības un 3 punktu metienu speciālista Denija Grīna iegūšanu no “Spurs”. Tagad viņš bija jaunais Kaila Laurija cīņas biedrs komandas aizsargu duetā.
“Raptors” fani bija priecīgi par Lenarda iegūšanu, taču tajā pašā laikā nezināja, kā izturēties pret viņu. Lenards likās auksts, bez emocijām, un īsti nereprezentēja vienmēr aktīvo un plūstošo Toronto sabiedrību.
Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz fani sāka iemīlēt savu jauno līderi. “Raptors” sāka sezonu ar 10-1 rekordu ar Lenardu komandas priekšgalā. Komandā valdīja jauna enerģija, un pat kaislīgākais Demāra Derozana fans nevarēja noliegt, ka skatīties šo komandu bija bauda.
Seržs Ibaka, kurš iepriekš izskatījās vecs un lēns, izskatījās ļoti labi un sāka atgūt savu veco formu. Viņš kļuva daudz komfortablāks uzbrukumā, un tādēļ atguva savu milzīgo spēku aizsardzībā. Vēl atvērās Paskāls Siakams, kura neizsīkstošais motors beidzot sāka kļūt par svarīgu lietu laukumā, un Siakams sāka pelnīt lielas minūtes svarīgās spēlēs. Denija Grīna ierašanās deva katrai komandai vajadzīgo aizsardzības un tālmetienu spēku spārnu pozīcijās, kas “Raptors” trūka kopš Demāra Kerola aiziešanas. Kopā Lenards un Grīns ieviesa komandā citu atmosfēru, viņu pieredzei svarīgās spēlēs spēlējot lielu lomu sezonas garumā.
Tikmēr Kails Laurijs veica vēl vienu spēles stila transformāciju. Kails Laurijs, kuru mēs zinājām, vienmēr bija jautrs un priecîgs, kā bērns pieaugušā ķermenī. Tas pats prieks bija viņa acīs 2019. gadā, taču tam bieži vien līdzi nāca izsalcis un uzvarot gribošs skatiens. Laurijs zināja, ka viņa laiks ir tuvu beigām, un viņa stāsts ir jāraksta tagad.
Viņa attieksme nebija vienīgā lieta, kas mainījās. Lenarda un Grīna precīzās rokas no distances atbrīvoja laukumu Laurijam, un mēs sākām redzēt daudz plūstošāku saspēles vadītāja versiju. Kad komanda veica maiņas darījumu, lai iegūtu centru Marku Gazolu, tas palīdzēja vēl vairāk. jo tagad Laurijam bija iespēja spēlēt kopā ar 4 spēlētājiem, kuri lieliski spēlēja aizsardzībā un spēja iemest no distances. Aizgājušas bija dienas, kurās Derozans un Terenss Ross vienkārši nespēja izsekot savam pretspēlētājam aizsardzībā bez bumbas. Tā vietā, Laurijam bija četri gada aizsardzības komandu spēlētāji, kuri piesedza viņa muguru, radot Laurijam vēl nepieredzētu drošības sajūtu.
Marka Gazola maiņas darījums bija ļoti svarīgs arī citā ziņā. Masai Udžiri “nocēla” Gazolu no tirgus, pirms citas komandas paspēja sagatavot piedāvājumus. Toronto atdeva Jonu Valančūnu un Delonu Raitu.
Ar šo maiņas darījumu Laurijs kļuva par vienīgo spēlētāju no komandas 2013/14 gada sezonā, kad “Raptors” atkal iekļuva play-off - un Laurijs pat nebija drošs par savu vietu komandas sākumsastāvā. Laurija stāsts kaut kādā ziņā simbolizē pašu “Raptors” ceļu līdz slavai - no negribēta un norakstīta līdz elitei un panākumiem.
Mēs visi zinām, kas notiek tālāk. Lenarda statistika sasniedz 26.6 punktus, 7.3 atlēkušās bumbas, 3.3 piespēles un 1.8 pārtvertas bumbas ar 49.6% precizitāti kopā un 37.1% no distances. Siakams pabeidza savu izlaušanās gadu ar 16.9 punktiem un 6.9 bumbām, metot ar izcilu 54.9% precizitāti. “Raptors” pabeidza savas franšīzes izcilāko sezonu ar vienu no grūtākajiem izslēgšanas spēļu ceļiem vēsturē. Lenards tiek iemūžināts basketbola vēsturē ar pēdējās sekundes metienu otrās kārtas septītajā spēlē pret Filadelfijas “76ers”, un Toronto ekspresis neapstājas līdz pat NBA finālam. Tur viņi satiek dominējošo Goldensteitas “Warriors” komandu. Viņiem savainojas divi All-Star komandas spēlētāji, Kevins Durants un Klejs Tompsons, taču ar 3 palikušajiem viņi tāpat cīnās no visas sirds.
Kails Laurijs beidzot spēlē izcili izslēgšanas spēļu stadijā, iemetot 11 punktus pēc kārtas sestās spēles sākumā,finišējot ar 22 kopā. Lenards tiek kronēts par finālu MVP, gūstot 28.5 punktus un izcīnot 9.8 atlēkušās bumbas.
“Raptors” noteikti uzkāpa basketbola kalna augšgalā, taču tagad būs interesanti pavērot, cik ilgi viņi tur noturēsies. Lenards ir pametis komandu un devies uz Losandželosas “Clippers”, bet pārējais kodols vēljoprojām ir tepat. Laurijs, Siakams, Gazols, VanVlīts un citi - šie spēlētāji tagad ir ar izslēgšanas spēļu pieredzi un zina, kā spēlēt situācijās, kad katra darbība var ietekmēt gala iznākumu. Tomēr beigās, lai kas arī notiktu ar šo komandu, nav šaubu, ka Kanādas komanda ir atstājusi nedzēšamu ierakstu basketbola vēstures grāmatās.
Kādreiz norakstīti kā “aiz saviem labākajiem gadiem”, Toronto spēja adaptēties citam spēles stilam un nekad nebeidza mēģināt. Tā bija komanda, kurai nekad neparedzēja neko daudz, bet viņi ignorēja ciparus, jo tie nedefinē sasniegumus. Jo kā teica Kavai Lenards: “Man patīk būt tam, kuram pēc papīra ir jāzaudē. Tad neviens negaida to, kas notiks. Tas liek man strādāt smagāk un darīt lietas labāk.”
Comments